Diakonijas praktiskās atbildes uz laikmeta sociālajiem jautājumiem

Pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā manāms pieaugošs apjukums. Ģimenes pārskata savas ierobežotās iespējas, pārkārtojas un piemērojas mūslaiku sarežģītajiem apstākļiem, lai vienkārši pārdzīvotu grūtos laikus. Ir vēl pāragri izsacīties, ko šis laiks no mums visiem prasīs un kāda dzīve izskatīsies pēc vairākiem gadiem. Vai tas nav savādi, un kurš gan pirms krīzes ieklausījās šur un tur izsaknējušajos brīdinājumos, dzīvot un strādāt apdomīgi, saimniecisko dzīvi attīstīt, ejot uz priekšu soli pa solim, nevis milzu lēcieniem, nepazaudējot sevi pašu? Šeit lai atceramies Jēzus sacīto: „Ko tas cilvēkam līdz, ka viņš iemanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā?”

Laikmetu izaicinājumos kristīgas draudzes misija tikai pieaug. Baznīca darbojas tajā Dieva dotajā mandātā, ka cilvēks nedzīvo sev, bet dzīvo attiecībās ar citiem, kopībā, savstarpēji sniegtajā atbalstā un stiprinājumā. Cilvēks ir radīts attiecībām. Kristīgajā draudzē tam būtu jāparādās vispilnīgāk, jo tur esam aicināti kalpot cits citam Kristus vārdā mīlestībā.

Diakonija (no grieķu valodas diakonein, kas nozīmē kalpot) allaž ir bijusi ļoti praktiska atbilde uz laikmeta sociālajiem jautājumiem. Turklāt ne vienmēr ir runa par taustāmu palīdzību, bet cilvēks ir uzlūkojams vienā veselumā gan miesas, gan dvēseles vajadzībās. Tamdēļ diakonijas uzdevumi un atbildības nasta krīzes laikā pieaug. Būtībā katrs izaicinājums pasaka priekšā, kas tavam tuvākajam ir vajadzīgs visvairāk. Diakonija nav baznīcas sociālais evaņģēlijs, bet visas draudzes atbildība un baznīcas būtiska izpausme, kas nav atrauta no dievkalpojuma, liturģijas, kopības. Luters: „Kristus svētībām mijoties ar mūsu nelaimēm, mēs kļūstam par vienu klaipu, vienu maizi, vienu miesu, vienu dzērienu un viss mums ir kopīgs.”

Ne tikai pilsētas draudžu atbildība palielinās, bet arī katras lauku draudzes misija kļūst acīmredzamāka. Iespējams, ka mazā lauku baznīca ir vienīgā, kas tuvākajā apkārtnē vēl rosās un nav aizslēgta. Manuprāt, nav mazsvarīgi, ka cilvēki var ne tikai meklēt palīdzību, bet to arī saņemt. Vieta lūgšanai, saņemt atbalstošu vārdu, būt vienkārši uzklausītam un saprastam. Kalpot tā, lai tavs tuvākais būtu apģērbts, paēdināts un sasildīts.

Nesen lasīju, ka mūsdienu laikmetā aizvien biežāk būs jāiemācās zaudēt. Tā var šķist visai biedējoša doma, bet tajā ir kas vērtīgs. Piemēram, Bībele runā par jaunām debesīm un jaunu zemi. Katras beigas nozīmē jaunu sākumu. Un jauns sākums mums ir jāierauga cerības un paļāvības gaismā, ka Dievs dos atkal jaunas iespējas un vadīs mūs tālāk. Jo jautājums ir, kā mēs pārdzīvosim šo laiku, un ko mēs no visa tā būsim mācījušies?

Diakonijas kalpošana ir Kristus uzdevums cilvēkiem palīdzēt iegūt jaunu redzējumu, būt kopā pārbaudījumu brīdī, izrādīt žēlsirdību un iejūtību, stiprināt cilvēkus viņu zaudējumos, uzklausīt, ar uzmundrinošu cerības vārdu kliedēt skumjas un vientulību.

Mācītājs Mārcis Zeiferts